Akmeņdārza ekspozīcijas projekts izstrādāts 1962–1963. gadā. Projekta autori bija Irēna Davidsone un Alfrēds Pone. 1963. gadā tika uzcelts ziedu paviljons – ēka, kurā tika eksponēti siltzemju augi. Pēc tā uzbūves uzsāka stādījumus akmeņdārzā un to atklāja līdz ar botāniskā dārza atvēršanu apmeklētājiem 1965. gadā.
Kopš tā laika akmendārza apveids galvenajos vilcienos palicis nemainīgs. Tam izvēlēta laba vieta pašā dārza “partera daļā”: lai no kuras puses nāktu, akmeņdārzs ir priekšā.
Pirmās akmeņdārza kopējas bija Franciska Lapina, kuru vēl šodien dārzā atceras kā Francīti, un Marga Lūsina, kas nostrādāja dārzā līdz pat aiziešanai mūžībā 2006. gadā – vienmēr kopā ar kādu no saviem sunīšiem
Sākumā akmeņdārzā bija ap 300 augu sugas. Tagad – jau vairāk nekā 700. Ik gadus stādījumi tiek kuplināti ar izraudzītām sēklām no citiem botāniskajiem dārziem. Ari mūsu augu sēklas, rūpīgi savāktas un iztīrītas, nonāk starptautiskajā sēklapmainā.
Kopš 1980. gadiem par akmeņdārza kolekcijas dārgumiem kļuva savvaļas augi no Kaukāza, Grieķijas, Irānas, Afganistānas kalniem. Tos ekspedīcijās ievāca (un dažreiz arī pirmoreiz zinātniski aprakstīja) dr. biol. Arnis Seisums. Daudzi no šiem augiem ir mūsu iecienīto krāšņumaugu – tulpju, narcišu, īrisu senči.
Kopš 1990. gadu beigām par akmeņdārza uzturēšanu rūpējas agronome Irēna Gūtmane.
Irēna Botāniskajā dārzā strādā jau kopš 1986. gada – ir darbojusies ar augiem gan siltumnīcā, gan šķirņu salīdzināšanas laukā, gan sīpolpuķu un ziemciešu stādījumos. Ar gadiem viņa ieguvusi neaizvietojamu pieredzi un zināšanas.
Akmeņdārzs ir Irēnas lielā mīlestība. Ar viņas rokām te ierušināti simtiem augu sīpolu, sēklu, spraudeņu. Jā, akmeņdārzs prasa ļoti daudz roku darba – tehnika te nevar palīdzēt. Jāsajauc un jāsanes augsne, kas tīkama visiem mazulīšiem ar vārīgo sakņu sistēmu. Vasarā – jāravē, jārušina un uzmanīgi jālaista, lai ūdens nav par daudz vai par maz. Rudenī un ziemā – jāsargā augi no sala un atkušņa. Visgrūtākais, bet arī visskaistākais akmeņdārzā ir pavasaris.
Stāsta Irēna Gūtmane: “Daudzi augi ir cimperlīgi, nepanes pavasara salnas un spožo sauli. Ar tiem ir lielas klapatas. Pavasarī darba laiks nebeidzas pēc pulksteņa un ir jādara arī brīvdienās: vakaros nāku savus luteklīšus apsegt, no rīta – atsegt. Ik pa laikam augus pārstādu, ja redzu, ka tie nejūtas labi. Daži augi paši meklē sev piemērotāku vietu un arī atrod – iesējas un kupli saaug.
Diemžēl akmeņdārzā ir arī postītāji – no apakšas peles, no augšas stirnas. Esmu ievērojusi, ka visgaršīgākās dzīvniekiem šķiet muskares – tās grūti nosargāt. Taču ari citi augi netiek smādēti. Dažreiz redzu savās dobēs pa apakšu ejam īstu peļu šoseju, pa kuru pazūd sīpoliņi. Stirnas staigā dobēm pa virsu, izbradājot un nograužot lakstus. Ar šiem negantniekiem cīnīties grūti. Bet pūles ir tā vērtas – redzot, kā izlolotie augi sakuplo un uzzied, ir liels prieks. Esmu ļoti gandarīta, kad cilvēki priecājas par ziediem. Esmu ievērojusi pastāvīgus apmeklētājus, kas pavasarī nāk ciemos katru nedēļu, jo viss tik ātri mainās! Erantes uzplaukst jau zem sniega, tām seko sniegpulkstenītes, vizbulītes, ciklamenas, sīpolīrisi, vēlziedes. Pēc tam plaukst muskares, scillas, puškīnijas, savvaļas tulpītes. Pavasaris ir krāšņākais laiks akmeņdārzā!”
