Nacionālā Botāniskā dārza dendrārijs jeb arborētums ir pati galvenā dārza daļa – kokaugu kolekcija. Tā senākā daļa – Vecais parks tapusi jau 20. gs. 20. gados kā K.V.Šoha dārzniecības paraugdārzs. Taču kolekcijas lielākā daļa veidojusies reizē ar botānisko dārzu. Septiņdesmit pastāvēšanas gadu laikā tā izaugusi par Ziemeļeiropas lielāko dendrāriju ar vairāk nekā 5000 koku un krūmu sugām un formām. Dendrārijs glabā vairākas pasaules un nacionālās nozīmes kolekcijas, turklāt tas priecē apmeklētājus visos gadalaikos!
Botāniskā dārza dendrārija papildināšanu uzsāka tūlīt pēc botāniskā dārza nodibināšanas 1956. gadā. Pirmais dendrārija vadītājs bija M. Morkons. Viņa vadībā tika plānota un ierīkota dendrārija struktūra: koki un krūmi tika stādīti atbilstoši A. Englera filoģenētiskajai sistēmai. Arī šodien to var lieliski redzēt – radniecīgas sugas joprojām aug vienuviet. M. Morkona laikā (1956-1961) savās vietās nonāca vairāk nekā 200 koku un krūmu škirnes no kādreizējās K.V Šoha kokaudzētavas rindām, kuras Botāniskais dārzs bija saņēmis mantojumā. Savukārt jaunierīkotajās dārza kokaudzētavās sāka dīgt neskaitāmas jaunas sēklas. Ik pavasari dendrārijā tika iestādīti simtiem jaunu koku – stādīšanas talkās piedalījās ikviens, no strādnieka līdz direktoram.
Lielākā daļa sēklu dendrārijā nonāca apmaiņas ceļā no sadarbības partneriem – apmēram 400 botāniskajiem dārziem un arborētumiem. Botāniskais dārzs ik gadus saņēma 3-5 tūkstošus sēklu paraugu, un starp tām lauvas tiesa bija tieši kokaugu sēklas. Mūsu dārzs nepalika parādā – ik gadus savāca un izsūtīja 12 – 15 tūkstošus sēklu paraugu.
Tomēr nozīmīgākais stādmateriāls tika iegūts ekspedīcijās. Botāniskā dārza dendrologi Arturs Mauriņš, Andris Zvirgzds, Raimonds Cinovskis, Maija Bice, Inta Skujeniece, Dzintra Knape un citi no 1960. līdz 1990. gadam devās ekspedīcijās uz Tālajiem Austrumiem, Krimu, Tjanšana, Kaukāza un Altaja kalniem un citur. Ekspedīcijās tika ievākti tundras, taigas, stepju un kalnu floras paraugi. Augi, kas izaudzēti no savvaļā ievāktām sēklām, ir kā zelta tīrradnis – dendrārija lielākā vērtība.
1965. gada pavasarī par dendrārija vadītāju kļuva dendrologs Raimonds Cinovskis. Viņš rūpējās par dendrāriju visu savu mūžu – līdz pat 1998. gadam. Tieši viņa vadībā dendrārijs kļuva par to, kas tas ir šodien – par Ziemeļeiropas bagātāko kokaugu kolekciju. 1970. gadā dendrārijā bija iestādīti 1309 kokaugu taksoni, bet 1980. gadā – jau 2128 taksoni. R. Cinovska vadībā notika dziļi un pamatīgi dendroloģiskie pētījumi ne vien botāniskajā dārzā, bet visā Latvijā, apzinot veco muižu parku dendroloģiskās vērtības.
Astoņdesmito gadu sākumā tika nolemts dendrāriju paplašināt ar otro kārtu, stādījumus iekārtojot pēc ģeogrāfiskā principa. 1986. gadā jaunajā dendrārija daļā tika iestādīti pirmie koki un krūmi, iezīmējot Ziemeļamerikas, Kaukāza, Vidusāzijas, Ķīnas un citus nogabalus. Šī dendrārija daļa tiek pilnveidota joprojām.
Dendrārija veidošanā vienmēr milzu nozīme bijusi draudzīgai sadarbībai. 80. gados Austrumeiropas valstīs (Čehijā, Polijā, Ungārijā un citur) iepirka Rietumos izaudzētās jaunās dekoratīvās formas un retas sugas. Stādmateriāla apmaiņas ceļā tās nonāca arī pie mums, papildinot dendrārija vērtīgās kolekcijas ar vairāk nekā 500 dekoratīvām skujkoku formām. Mēs savukārt varējām viņiem apmaiņai piedāvāt Krievijas Tālo Austrumu un citu reģionu sugu sēklas un spraudeņus.
Visa šī lielā darba rezultātā 1991. gadā dendrārijā auga ap 3000 taksonu.
Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas apgrūtināja sakarus ar austrumiem, taču pavēra jaunas sadarbības iespējas ar rietumu valstīm. Raimonda Cinovska un Ināras Bondares izveidotie sakari ar Amerikas un Rietumeiropas dendrologiem palīdzēja papildināt kolekcijas ar jaunām dekoratīvajām šķirnēm.
90. gados dārzs stipri izjuta naudas trūkumu. Visi pieejamie resursi tika novirzīti kolekciju saglabāšanai, apzinoties, ka zaudējuma gadījumā liela daļa no tām nebūs vairs atgūstamas. Botāniskā dārza darbinieki dažkārt bija spiesti savu zinātnieka karjeru pakārtot kolekciju tehniskajai uzturēšana un vēlāk saņēma nepelnītus pārmetumus par nepietiekamo zinātnisko sniegumu. Taču vērtīgās kolekcijas tika saglabātas!
Pēdējās desmitgadēs ir ievērojami papildināta Latvijas dendrofloras kolekcija. Sadarbībā ar LVM Kalsnavas arborētumu Andreja Svilāna vadībā ir ievāktas vietējās izcelsmes skujkoku mutantās formas. Vienlaikus notiek kritiska dendrārija kolekciju izvērtēšana – ilgs un rūpīgs darbs, kas ļauj retināt sabiezinātos stādījumus un uzlabot augšanas apstākļus zinātniski vērtīgākajiem augiem.
Mūsdienās, kad mainās klimats un Latvijā ienāk invazīvas augu sugas, dendrārija kolekcijas kļuvušas par sava veida agrās brīdināšanas staciju, kas palīdz novērtēt introducēto sugu naturalizācijas spēju. NBD dendrārijs ir un paliek Baltijas reģiona bagātīgākais dendroloģiskais stādījums. Tam ir liela zinātniska un izglītojoša nozīme dendroloģijas, augu introdukcijas, kā arī dārzu un parku mākslas attīstības kontekstā. Vienlaikus jau kopš NBD priekšteča – K.V.Šoha dārzniecības laikiem dendrārijs kalpo kā izcilības apliecinājums Latvijas dārzkopības tradīciju pagātnei, tagadnei un nākotnei.
Foto: Matīss Lakovics
