Nāku no Zemgales plašumiem, kur vagas ieartas debesīs un mākoņi peldas Mēmeles dzidrajos ūdeņos …
Tādas atmiņas un izjūtas saglabājušās no bērnības.
Nu jau 16 gadus dzīvojot Salaspilī, tā saistās ar rozā ziedu kupenām piesnigušo ābeļdārzu pavasaros, rimtā mierā un varenā spēkā plūstošo Daugavu vienmēr.
Uzkrāju enerģiju, relaksējos, iedvesmojos dabā. Mani vitamīni ir saule, mežs, ūdeņi. Radu to, kas plūst caur mani, ko sajūtu ar sirdi.
Ar saviem darbiem gribu izteikt sajūsmu, pateicību par Dieva radīto bezgala skaisto pasauli. Prieku par dabas skaistumu un mums kā tās daļu. Tie ir nepabeigti, neierāmēti stāsti par dzīvību, apturot ikdienas skrējienu, apstāšanās kādā īpašā mirklī.
Vēlos manu vecāku iedoto gaismu kaut mazliet panest tālāk.
Paldies Nacionālajam Botāniskajam dārzam par iespēju izstādīt savus darbus! Brīnišķīga vide, kurā saplūst ar dabu, skaistu, smaržīgu, elpojošu dzīvību.
Paldies manām meitām par atbalstu!
Gribas redzēt vairāk dabiskuma. Īstuma. Vienkāršības.
Viss ir tepat. Mums blakus. Sevī.
Atliek tikai vērot. Redzēt. Piedzīvot.
Mūsu pasaulei gribu novēlēt mieru
un mums katram mīlestību.
Visu zaļo dienu tu staigā
it kā ar lūgšanā saliktām rokām,
izsapņo kuģiem buras,
pielaiko domām mirkļus,
dzīvo, pulsē un skani.
Kad nakts aizklāj dienai acis
un tumsa stāv pāri upei uz tilta,
tu atver plaukstas –
uzspurdz nosargāts klusums
un gaisma silta …
Daiga Gulbe
