Kurš no mums bērnībā nesapņoja doties uz Āfriku? Ieraudzīt dabā plankumainās žirafes, varenos ziloņus un plēsīgās lauvas. Man jau kopš skolas gadiem bija sapnis apmeklēt šo mežonīgo un noslēpumaino kontinentu. Lasot grāmatas un skatoties filmas, Āfrika man asociējās ar bezgalīgu, senatnīgu dabu, krāšņu ainavu pārpilnību un, protams, ar piedzīvojumiem!
Kad beidzot nolēmu piepildīt savu sapni, visi apkārtējie mani sāka atrunāt un biedēt. Pēc viņu teiktā sanācis, ka sākumā es saslimšu gan ar malāriju, gan dzelteno drudzi. Tad mani sakož milzīgi zirnekļi, skorpioni un indīgas čūskas. Pēc čūskām nāks lauvas un hiēnas, kuras noteikti apēd katru otro tūristu. Bet to, kas paliks pāri, protams, apēdīs vietējie iedzīvotāji – kanibāli.
Taču nekāda pārliecināšana nevarēja mani apturēt, un es devos uz Tanzāniju, uz pirmā cilvēka senču mājām. Tieši šajā valstī, slavenajā Serengeti nacionālajā parkā, tika uzņemta plaši iemīļotā bērnu multfilma “Karalis Lauva”.
Āfrika vairakkārt pārsniedza visas manas cerības! Pirmkārt, tiem, kas domā, ka tumšais kontinents nozīmē atpalikušais kontinents, vajadzētu pārskatīt savus uzskatus. Tanzānijā ir plašs pirmās klases automaģistrāļu tīkls, slimnīcas, skolas un veikali pat mazās pilsētās, vairākas universitātes un vienkārši kolosāli attīstīta tūrisma infrastruktūra.
Ar visu to, valstij izdevās saglabāt ne tikai visdažādāko gleznaino ainavu pārpilnību, bet arī vietējo tautu kultūru. Piemēram, masaji joprojām dzīvo savu senču veidā un ģērbjas tautas tērpos. Tas, starp citu, neliedz bērniem apmeklēt skolas vai pusaudžiem mācīties augstskolās. Arī ar dabu šeit viss ir kārtībā, jo pienākums to sargāt uzlikts militārpersonām.
Vispār, pēc trim Āfrikā pavadītām nedēļām, daļu no savas dvēseles es atstāju šeit uz visu mūžu. Savās fotogrāfijās es centos paust vismaz daļu no manas apbrīnas par šo milzīgo un tālo kontinentu. Ceru, ka man tas izdevās kaut mazliet…
Karīna Dukule-Jakušenoka
