Kopīgi gleznojot dažādās Latvijas vietās, mākslinieces tagad pieturās pie tradīcijas, tiekoties Bauskā un aicinot ap sevi radniecīgas dvēseles. Te viņas ir izveidojušas karogu un pieņēmušas moto, kas izrunājams lēni un pa zilbēm: BAU-DĪ-ŠA-NA. Kaut arī populāras dziesmas vārdi skan: “Mākslas darbi rodas mokās”, ir nepārvarama vēlme mākslu tvert kā atelpu, atvieglojumu un prieku.
Izstādes nosaukumā ir filozofisks jēdziens ar bezgala daudzām nozīmēm. Esot jaunā vietā, citā kolektīvā, jaunos apstākļos, mēs bieži uzdodam sev jautājumu: “Vai es te iederos? Kā es te jūtos? Vai tas ir tas, ko es vēlos?” Mēs gribam, lai visi integrējas, lai iekļaujas, lai piestāv… Vai mums vajag pielāgoties? Vai mēs gribam būt kā visi? Vai mūs pieņems vai ignorēs? Vai mums ir jārunā visiem vienā valodā vai katram savā? Vai mūs pieņems un sauks par “savējiem”?
Gleznās ir tik daudz krāsu. Vai tās veido kopēju gammu? Vai tām jābūt glīti sakārtotām un saskaņotām vai arī tās drīkst dzīvot katra par sevi, liekot mums domāt, kāpēc tieši tā, un radot nemieru?
Un galu galā visa dzīve ir kā pa gabaliņam liekama spēle (“puzzle”) kur gabaliņi jākārto un jāliek kopā. Varbūt sanāk, bet varbūt viss iet šķērsām vien…
Šai izstādē nav īsti ne hronoloģiskas secības, ne noteiktas kārtības. Ramona un Inguna iet katra savu ceļu, lai ik pa laikam satiktos un radītu ko jaunu savam un citu priekam. Un šie mazie mākslas gabaliņi atrod savas mājas kādu cilvēku sirdīs un grezno kādu cilvēku sienas. Mūžīgos meklējumos un mūžīgā kustībā…
Ramona mācījusi ne tikai mākslu, bet arī angļu valodu, koordinējusi Eiropas projektus, bijusi karjeras konsultants un vada mākslas studiju RADI.
Inguna ikdienā nodarbojas ar interjeru dizainu, akmens izstrādājumu iekļaušanu interjerā un reklāmu veidošanu.
Un tā, kā redzams Ramonas un Ingunas gleznās, cauri dabai ejot, katrs meklē sevi. Katram gribās būt pašam un vienreizējam, bet arī atrast līdzīgi domājošos, būt pieņemtam un mīlētam.
Ramona Ķiesniere
2024. gada septembrī
Ieeja: iegādājoties apvienoto ieejas biļeti dārzā.
