Noslēdzoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajam Latvijas Mikologu biedrības projektam “Sēņu birze”, apmeklētāji ir aicināti iepazīt sēņu un latviešu folkloras krāšņo mijiedarbību. Ceļojošā izstāde “Sēnes un sēņošana apdziedāšanās un nerātnajās dziesmās” vizuāli atklāja, kā sēņošana un sēnes atspoguļojas tautasdziesmu apdziedāšanās tradīcijā.
Sēņu birzes jēdzienam ir plaša semantiska nozīme. Latvijas kultūra ir dzimusi mežā — tas ir mūsu ainavas dabiskais biotops. Birze ir lapu koku mežs vai bērzu audze, vieta, kur labi aug sēnes. Uz birzi kā auglību veicinošu vietu norāda nerātnās tautasdziesmas. Birze uztverta kā pārejas vieta gan laikā, gan telpā. Tur cērt šūpuļa līksti, patveras, tā ir saikne starp zemi un debesīm. Sēnes, kas lasītas birzēs, lietotas pārtikā, ārstniecībā un mājsaimniecībā. Uz bērza koksnes augošās piepes izmantotas gan uguns iegūšanai (īstā posaspiepe Fomes fomentarius), gan ārstniecībā (čaga jeb melnā spulgpiepe Inonotus obliquus, brūnā bērzupiepe Piptoporus betulinus). Ar piepju lietojumu saistīts arī poētiskais tautas kultūras pasaules redzējums, iespēja strukturēt savu dzīvi un atvairīt ļauno — piepes, sevišķi ātri augošās, nereti uzskatītas par ļaunuma avotu, raganošanas izpausmi, tālab veiktas dažādas darbības ļaunuma atvairīšanai.
Apdziedāšanās un nerātno dziesmu uzdevums ir ļaunuma, negatīvā atvairīšana un auglības nodrošināšana, sevišķi vedībās (kāzās). Klasiskā sēnes forma — cepurīte un kātiņš saistāma ar sievišķās un vīrišķās auglības vienību, taču arī piepju īpašība ātri augt, veidojot augļķermeņus uz koksnes, ir saistāma ar auglības izpausmēm (ne velti pētnieki piepju nosaukumu attiecina uz vārdu pampt, piebriest, kas tiešā veidā atspoguļo arī ar vairošanos saistītās norises).
Ieraudzijse vien, pazinu
Liela meža cilveciņu:
Īsi svārki, gari mati,
Visgaram sēņu kule.
Ceļojošo izstādi “Sēnes un sēņošana apdziedāšanās un nerātnajās dziesmās” varēs aplūkot arī Latvijas Mikologu biedrības organizētajos Sēņu dienu pasākumos visā Latvijā.